Kas ir 3D printēšana?

Īss ieskats 3D drukāšanas vēsturē

3D drukāšana, kas pazīstama arī kā aditīvā ražošana, savu ceļu sāka 20. gadsimta 80. gados. Pirmo 3D drukāšanas procesu - stereolitogrāfiju (SLA)- 1983. gadā izgudroja Čaks Hulls. Šī revolucionārā tehnoloģija ļāva radīt objektus, slāņojot plānus materiālus, un kļuva par mūsdienu 3D drukāšanas pamatu.

Tagad 3D drukāšana ir kļuvusi ļoti populāra, un ir parādījušās daudzas dažādas metodes. Visizplatītākais veids, jo īpaši patērētāju vajadzībām, ir FDM (Fused Deposition Modeling), kurā printeris veido objektus, izspiežot izkausētu pavedienu slānis pa slānim.

1. Dizaina izveide

Lai varētu printēt 3D detaļu, tai ir nepieciešams digitāls 3D modelis. Digitālo 3D modeli var izstrādāt, izmantojot specializētu programmatūru, piemēram, Tinkercad, Fusion 360 vai Blender.

Pirmais 3D printeris

Čaks Hulls - 3D drukas izgudrotājs

Pirmā 3D drukātā detaļa - acu mazgāšanas trauciņš

Kā tad īsti strādā 3D printēšana?

2. Griešana slāņos

Pēc tam 3D modeli sagriež simtos (vai pat tūkstošos) slāņu, izmantojot sagriešanas programmu. Tādējādi tiek izveidots 3D printerim saprotams fails.

3. Printēšana

Printeris būvē objektu slāni pa slānim. FDM gadījumā tas izmanto uzkarsētu sprauslu, lai izkausētu un izspiestu pavedienu, novietojot katru slāni virs iepriekšējā, līdz objekts ir pabeigts.

4. Pēcapstrāde

Kad objekts ir izprintēts, var būt nepieciešami papildu apdares darbi, piemēram, slīpēšana, krāsošana vai montāža, lai objektam piešķirtu noslīpētu izskatu.